lv | ru

PAR C VITAMĪNU

Apgalvojums, ka C vitamīns ir vispazīstamākais no visiem vitamīniem, nebūs pārspīlēts. Tas ir drošs un efektīgs, un, kaut gan neaizvieto zāles, ir izcils profilakses līdzeklis un labs palīgs dažādu slimību ārstēšanā, tai skaitā pret saaukstēšanos.C vitamīns attēls
 
C vitamīna nepietiekamības simptomus aprakstīja jau Hipokrāts 400 gadus p.m.ē., bet 1937. gadā ungāru bioķīmiķis Albert Szent-Györgyi
 par askorbīnskābes formulas atklāšanu saņēma Nobel prēmiju. Šī vitamīna popularitāte pieauga septiņdesmitajos gados, kad cits Nobela prēmijas laureāts Līnuss Paulings publicēja savus pētījumus par C vitamīna spēju pasargāt no gripas un atvieglot tās simptomus. Šis priekšstats saglabājies vēl šobaltdien.
 
Viens no interesantākajiem faktiem par C vitamīnu ir par to, ka gandrīz visi dzīvnieki paši sintezē C vitamīnu no glikozes. Pie tam, ievērojamās devās īpaši stresa apstākļos. Katrs pats var salīdzināt 1. tabulā minēto, piemēram, peles C vitamīna diennakts patēriņu, sareizinot ar savu svaru. Primāti dienas laikā ar uzturu uzņem 2-5 g C vitamīna. Jāpiebilst, ka ne cilvēkiem, ne primātiem nekādu C vitamīna rezervju nav, jo viss tiek iesaistīts reakcijās zibenīgi, un šis vitamīns ar uzturu jāuzņem katru dienu. Kopumā cilvēka organismā ir 20-40 mg C vitamīna uz kg ķermeņa svara.
 
Ir pieņēmums, ka cilvēka evolūcijas gaitā radusies mutācija, kā dēļ enzīms L-gulonolaktonoksidāze, kurai nepieciešams ieslēgties glikozes metabolisma pēdējā solī pirms L-askorbīnskābes radīšanas, ir neaktīvs. Neaktīvs šis enzīms ir arī primātiem un jūrascūciņām. Sliktā ziņa: C vitamīnam un glikozei organismā ir daudzi kopīgu receptoru un enzīmu. Ja glikozes ir par daudz (kā mūsdienu uzturā), tiek izkonkurēts C vitamīns, tam neļaujot nokļūt pie īstajiem mērķa receptoriem.
Vēl nedaudz faktu no bioķīmijas. L askorbīnskābe ir samērā vāja skābe- pH ir 4,5. Tādējādi maz ticams, ka L-askorbīnskābe radīs tā saukto kuņģa kairinājumu. Lietojot sintētisko C vitamīnu, kairinājumu visdrīzāk rada citi produktu sastāvā esošie savienojumi (palīgvielas, garšas nodrošinātāji). Bez tam, vienmēr var izvēlēties askorbīnskābes sāli, piemēram, kalcija askorbātu, vai magnija askorbātu.
 
Daudz mītu dzirdēts par C vitamīna ieteicamajām devām. Viens no viedokļiem: neesot jēgas lietot lielākas devas (virs 250 mg), jo viss pārējais izvadoties caur nierēm. Šoreiz neskarsim farmakokinētiku intravenozas ievades gadījumā. Lietojot C vitamīnu perorāli, augstākais līmenis serumā tiek sasniegts, uzņemot 1 g askorbīnskābes kā reizes devu. Ja reizes deva tiek palielināta, seruma līmenis īpaši nemainās. Tomēr, kā redzams 1. zīmējumā, serumā sastopams tikai neliels daudzums C vitamīna, salīdzinot ar tā līmeni intracelulāri. Šeit varētu arī piebilst, ka C vitamīna noteikšanai serumā nav lielas jēgas, jo, pirmkārt, līmenis serumā neatbilst tam, kas nonāk citos audos un, otrkārt, askorbīnskābe, kā zināms, ir ļoti aktīvs antioksidants, kas nepārtraukti piedalās oksidēšanas-reducēšanas reakcijās, līdz ar to skaitlis, kas norāda līmeni serumā ir nestabils- tiklīdz kā rodas paaugstināts pieprasījums (piem., sastapšanās ar vīrusu), līmenis mainās. Tomēr rezorbcijas skaitlis tiešām ir atkarīgs no reizes devas- skatīt 2. tabulā. Askorbīnskābes sāļi rezorbējas labāk, nekā askorbīnskābe.
 
C vitamīns augļosPar C vitamīna nepietiekamību netieši var spriest pēc dažiem simptomiem, piemēram, smaganu asiņošana zobu tīrīšanas laikā, parodontoze, zilumu rašanās pat pie viegliem sasitumiem un bieža deguna asiņošana.
 
C vitamīna funkciju uzskatījums ir varen plašs, tomēr tas balstās uz 3 galvenajiem mehānismiem:
1) Tēzi par to, ka dzīvā šūnā notiek nepārtraukta elektronu kustība (došana un ņemšana) 70.-80. gados pamatoja tas pats C vitamīna formulas atklājējs Albert Szent-Györgyi. Dzīva šūna no mirušas atšķiras ar šo- elektronu kustību, un askorbīnskābe ir viens no nozīmīgākajiem elektronu donoriem un reducētājiem organismā.
2) C vitamīns kā viens no galvenajiem antioksidantiem, elektronu donors citiem antioksidantiem, piemēram, E vitamīnam.
3) C vitamīns katalizē ļoti daudzas bioķīmiskās reakcijas organismā
 
Zināma taisnība ir mītam par C vitamīna prooksidatīvo dabu, bet šī iedarbība attiecināma tikai uz bojātām šūnām, piemēram, vēža šūnām. Veselas cilvēka šūnas askorbīnskābe nebojā.
 
Būtiskākās C vitamīna fizioloģiskās funkcijas organismā apkopotas 3.tabulā.
 
Runājot par daudzkārt diskutēto C vitamīna nozīmi imūnajās sistēmas reakcijās, jāmin, ka C vitamīna koncentrācija neitrofīlajos leikocītos ir 40 reizes augstāka nekā serumā. Pierādīts, ka C vitamīns stimulē leikocītu, īpaši neitrofīlo, un limfocītu pavairošanos un funkcijas spējas. C vitamīna pietiekamība nosaka optimālas T limfocītu proliferācijas reakcijas, NK šūnu (naturālo killeru) aktivitāti un komplementa C3 līmeni. C vitamīna klātbūtne nepieciešama gan hemotakses procesā, gan fagocitozē, gan apoptozē. Augsto C vitamīna koncentrāciju leikocītos, monocītos, fagocitējošās šūnas skaidro ar tā aizsarglomu, pasargājot šūnu membrānas pret oksidatīvajām reakcijām, kas masīvi rodas leikocītu darba procesā, kad fagocitējošais leikocīts pret fagocitējamo objektu izdala toksīnus (piem., „balinātāju”- hipohlorskābi vai peroksinitrītu), kas var kaitēt pašam leikocītam.
Pierādīts, ka in vitro C vitamīns paaugstina interferona līmeni, tādējādi tam varētu būt zināma loma pretvīrusu aizsardzībā.
 
Par to, vai praksē C vitamīnam ir nozīme saaukstēšanās slimību gadījumos, nav viennozīmīgas atbildes. Kādā dubultaklā un placebo kontrolētā pētījumā ar 133 dalībniekiem tika pierādīts, ka C vitamīna lietošana pa 2 g 3 reizes dienā ne mazāk kā 5 dienas samazināja gan saaukstēšanās simptomu smagumu, gan ilgumu. Būtiska esot laicīga C vitamīna lietošanas uzsākšana, gan arī pietiekams lietošanas ilgums. Kohreina datubāzē 53 placebo kontrolētu pētījumu meta-analīzē, kad C vitamīns tika lietots devā no 250 mg līdz 2 g dienā gan ilgstoši (43 pētījumos), gan tikai sākoties slimības pazīmēm (10 pētījumos), tika secināts, ka, regulāri lietojot C vitamīnu saaukstēšanās slimību incidence vispārējā populācijā nemazinājās, bet, interesanti, ka cilvēkiem paaugstināta psihiska vai fiziska stresa apstākļos saslimstības biežums samazinājās uz pusi. Lielāka ietekme C vitamīna lietošanai ilgā laika režīmā bija bērniem (saaukstēšanās slimības samazinājās par 18%), nekā pieaugušajiem (par 8%). Kopsavilkumā pētījuma autori izteicās: „Ņemot vērā C vitamīna efektu uz saaukstēšanās gaitu, kā arī tā zemo cenu, drošību un pieejamību, slimniekiem ir vērts izmēģināt, cik lielā mērā C vitamīns palīdz tieši viņu gadījumā.”
Kādā novērojošā pētījumā, 4 mēnešus lietojot pilnvērtīgu vitamīnu un mikroelementu kombināciju (tostarp 1 g vitamīna C), secināja, ka pacientu vitalitāte uzlabojusies par 40% un vispārējais veselības stāvoklis- par 32%. Kopējais slimības dienu skaits samazinājās par 75%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bet saslimstība ar akūtām elpceļu infekcijām samazinājās par 43%. Kontroles grupā saslimstība pat pieauga.
Atgādinu, ka bioķīmiski glikoze (cukurs) un askorbīnskābe savā metabolismā izmanto vienādus enzīmus. Līdz ar to pamatots ir ieteikums bērniem ar biežām saaukstēšanās slimībām, alerģiskām izpausmēm (tostarp limfātismu) ierobežot saldumu lietošanu. Jāatceras, ka C vitamīns ir histamīna antagonists: enzīms, kas aktivizē histamīna noārdīšanos- diaminooksidāze, atkarīgs no C vitamīna pietiekamības.
 
Maz diskutētas, tomēr interesantas C vitamīna lietošanas indikācijas varētu būt sirds-asinsvadu sistēmas slimības un endotēlija disfunkcija. Pirms aptuveni 20 gadiem ir veikti un publicēti autoritatīvos žurnālos vairāki plaši pētījumi, tostarp novērojot pacientus 20 gadu garumā, pierādot kopsakarību starp intensīvāku C vitamīna lietošanu un kardiovaskulāro risku samazināšanos- par 26-27% samazinās KSS. Insultu risks 20 gadu laikā grupā ar augstāku C vitamīna līmeni serumā bija par 50% mazāks nekā grupā ar zemu C vitamīna līmeni serumā. 500 mg C vitamīna lietošana dienā mēneša laikā samazināja paaugstināto asinsspiedienu par 9%. Šo ietekmi skaidro ar C vitamīna aizsargājošo ietekmi uz NO, kam ir vazoprotektīva iedarbība. C vitamīna daudzums augļos un dārzeņos
 
Interesanti, ka arī lokāli lietots uz ādas serumu veidā C vitamīns vairāku nedēļu laikā spēj atjaunot novecojošas ādas kolagēna režģa struktūru. Kolagēna sintēze organismā ir atkarīga no pietiekama C vitamīna daudzuma. Ādā C vitamīns tiek patērēts cīņā ar saules UV staru ietekmē radītajiem brīvajiem radikāliem, tāpēc sejas ādā C vitamīna līmenis ir daudz zemāks nekā vietās, kas mazāk tiek rādītas saulītei. Secīgi- sejas ādā ātri parādās krunciņas, bet uz muguras vai dibena ādas tās nerodas līdz sirmam vecumam. Ir svarīgi, lai askorbīnskābe spētu nokļūt dziļākos ādas slāņos, tiktu cauri šūnu membrānām un oksidētos pēc iespējas vēlāk.
Klasiskās bažas par to, ka C vitamīns paaugstina nierakmeņu risku nav apstiprinātas. Cilvēkiem, kuriem nav ģenētiski determinēti oksalātu vielmaiņas traucējumi, nierakmeņu risks ir tāds pats kā nelietojot C vitamīnu. Oksālskābes sekrēcija, pat lietojot lielas C vitamīna devas (>5 g/dn), paaugstinās niecīgi. Ja pastāv oksalātu akmeņu risks, devu var ierobežot līdz 1 g dienā.
 
Būtiskākā blakusparādība, kas var rasties, lietojot lielākas devas C vitamīna, ir caureja. Tā ir devas atkarīga un ļoti individuālā. Pētījumos apgalvo, ka tā var rasties, lietojot devu virs 2000 mg, tomēr C vitamīna lielo devu lietošanas piekritēji raksta, ka droši var lietot daudz lielāks devas. C vitamīna kontrindikācijas ir dzelzs vielmaiņas traucējumi (hemohromatoze), hemosideroze. Ierobežojumi lietošanā ir pacientiem ar oksalātu vielmaiņas traucējumiem un glikozes-6-fosfātdehidrogenāzes nepietiekamību (vielmaiņas slimība, kad pacientam ir dažu cukuru nepanesība).