Vai uzturvielas „stimulē imunitāti”?

Pamudinājums veidot šo rakstu radās, apmeklējot iepriekšējo divu gadu Ārstu biedrības rīkotās konferences par, vienkārši sakot, uztura bagātinātāju kaitīgumu. Diemžēl „vienā maisā” tika salikti stimulējošie dzērieni, vitamīni, un neskaidras izcelsmes augu valsts produkti. Abu konferenču noslēgumā tika izdarīti secinājumi, ka uztura bagātinātāji, tostarp vitamīni, ir ne tikai nevajadzīgi, bet pat kaitīgi. Kāds no lektoriem apgalvoja, ka vitamīnu nepietiekamības nemaz nav, jo, tādas slimības kā cinga vai beri-beri taču netiek uzstādītas! Tomēr pat indeksētajā medicīnas literatūrā raksta par to, ka tā sauktajās „attīstītajās valstīs” daudzu uzturvielu, tai skaitā vitamīna A, dzelzs un cinka, nepietiekamība ir plaši izplatīta, bet subklīniska uzturvielu nepietiekamība būtiski ietekmē daudzas bioloģiskās funkcijas, īpaši imūno sistēmu.⁽¹⁾

Man gribētos atspēkot vairākkārtējo pārmetumu, ka vitamīnu un minerālvielu produktiem, kas bieži tiek reklamēti ar saukli „stimulē imunitāti” nav nekādu pierādījumu un iedarbības.

Šoreiz es centos apkopot datus par dažu būtiskāko vitamīnu un minerālvielu nozīmi imūnās sistēmas darbībā, īpaši neskarot uzturvielu antioksidatīvās spējas, bet precizējot uzturvielu nozīmi konkrētās imūnās sistēmas reakcijās.

Domāju, ka tēzei par mūsdienu cilvēka vienpusīgo un uzturvielām nabadzīgo uzturu, kā arī paaugstināto uzturvielu patēriņu, piekritīs daudzi. Uztura dažādību galvenokārt nosaka augu valsts dažādība uzturā, kad dienas laikā tiek apēsti dažādi augi un to daļas: tādējādi cilvēks uzņem lielu daudzumu dažādu augu valsts bioloģiski aktīvo vielu, tostarp vitamīnus un mikroelementus. Šīs vielas kā katalizatori vai ko-fermenti organismā iesaistās dzīvībai nepieciešamajās bioķīmiskajās reakcijās. Protams, būtiskās uzturvielas tiek uzņemtas arī dzīvnieku valsts produktiem. Ja ikdienas uztura pamatsastāvdaļas ir ciete, cukurs un tauki, tad pat relatīva uztura pietiekamības (vai biežāk- pārbagātības)apstākļos var runāt par uzturvielu nepietiekamību. To vēl jo vairāk pastiprina pēdējās desmitgadēs pieaugošais dažādu ārējo faktoru inducētais uzturvielu patēriņš organismā. Piemēram, organismam jāpārstrādā un jāizvada liels daudzums jaunu ķīmisku vielu, tostarp sadzīves ķīmija, pārtikas produktos esošās „nedabiskās” vielas vai farmaceitiskie produkti.

Pirmā uzturviela, kas nāk prātā saistībā ar imunitātes traucējumiem, parasti ir C vitamīns. Daudzu imūnās sistēmas šūnu aktivitāte atkarīga no pietiekama C vitamīna daudzuma organismā. C vitamīna koncentrācija neitrofīlajos leikocītos ir 40 reizes augstāka nekā serumā. Pierādīts, ka C vitamīns stimulē leikocītu, īpaši neitrofīlo, un limfocītu pavairošanos un funkcijas spējas. C vitamīna pietiekamība nosaka optimālas T limfocītu proliferācijas reakcijas, NK šūnu (naturālo killeru) aktivitāti un komplementa C3 līmeni. C vitamīna klātbūtne nepieciešama gan hemotakses procesā, gan fagocitozē, gan apoptozē. Augsto C vitamīna koncentrāciju leikocītos, monocītos, fagocitējošās šūnas skaidro ar tā aizsarglomu, pasargājot šūnu membrānas pret oksidatīvajām reakcijām, kas masīvi rodas leikocītu darba procesā, kad fagocitējošais leikocīts pret fagocitējamo objektu izdala toksīnus (piem., „balinātāju”- hipohlorskābi vai peroksinitrītu), kas var kaitēt pašam leikocītam. Jāatceras, ka jebkura hroniska iekaisuma, respektīvi, arī hronisko vielmaiņas slimību gadījumā C vitamīns organismā tiek izmantots pastiprināti. Arī smēķēšana un dažu medikamentu, īpaši aspirīna un citu nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu, glikokortikoīdu vai kontraceptīvo līdzekļu lietošana ievērojami paaugstina C vitamīna patēriņu organismā. Šīs būtu situācijas, kad C vitamīna papildus lietošanai ikdienā profilaktiskās devās (250- 500 mg/dn) būtu nozīme.

Pierādīts, ka in vitro C vitamīns paaugstina interferona līmeni, tādējādi tam varētu būt zināma loma pretvīrusu aizsardzībā.

Par to, vai praksē C vitamīnam ir nozīme saaukstēšanās slimību gadījumos, nav viennozīmīgas atbildes. Kādā dubultaklā un placebo kontrolētā pētījumā ar 133 dalībniekiem tika pierādīts, ka C vitamīna lietošana pa 2 g 3 reizes dienā ne mazāk kā 5 dienas samazināja gan saaukstēšanās simptomu smagumu, gan ilgumu. Būtiska esot laicīga C vitamīna lietošanas uzsākšana, gan arī pietiekams lietošanas ilgums. Kohreina datubāzē 53 placebo kontrolētu pētījumu meta-analīzē ⁽²⁾, kad C vitamīns tika lietots devā no 250 mg līdz 2 g dienā gan ilgstoši (43 pētījumos), gan tikai sākoties slimības pazīmēm (10 pētījumos), tika secināts, ka, regulāri lietojot C vitamīnu saaukstēšanās slimību incidence vispārējā populācijā nemazinājās, bet cilvēkiem paaugstināta psihiska vai fiziska stresa apstākļos saslimstības biežums samazinājās uz pusi. Lielāka ietekme C vitamīna lietošanai ilgā laika režīmā bija bērniem (saaukstēšanās slimības samazinājās par 18%), nekā pieaugušajiem (par 8%). Kādā novērojošā pētījumā ⁽³⁾, 4 mēnešus lietojot pilnvērtīgu vitamīnu un mikroelementu kombināciju (tostarp 1 g vitamīna C), secināja, ka pacientu vitalitāte uzlabojusies par 40% un vispārējais veselības stāvoklis- par 32%. Kopējais slimības dienu skaits samazinājās par 75%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bet saslimstība ar akūtām elpceļu infekcijām samazinājās par 43%. Kontroles grupā saslimstība pat pieauga.

Klasiskās bažas par to, ka C vitamīns paaugstina nierakmeņu risku nav apstiprinātas.

Cilvēkiem, kuriem nav ģenētiski determinēti oksalātu vielmaiņas traucējumi, nierakmeņu risks ir tāds pats kā nelietojot C vitamīnu. Oksālskābes sekrēcija, pat lietojot lielas C vitamīna devas (>5 g/dn), paaugstinās niecīgi. Ja pastāv oksalātu akmeņu risks, devu var ierobežot līdz 1 g dienā.

Tā kā bioķīmiski glikoze (cukurs) un askorbīnskābe savā metabolismā izmanto daudzu vienādus enzīmus, tad, vienkārši sakot, glikozes pārbagātības apstākļos tie var pietrūkt C vitamīna vielmaiņai. Līdz ar to pamatots ir ieteikums bērniem ar biežām saaukstēšanās slimībām, alerģiskām izpausmēm (tostarp limfātismu) ierobežot saldumu lietošanu. Jāatceras, ka C vitamīns ir histamīna antagonists: enzīms, kas aktivizē histamīna noārdīšanos- diaminooksidāze, atkarīgs no C vitamīna pietiekamības. Terapeitiska C vitamīna deva bērniem no 4 gadu vecuma biežu akūtu vai hronisku infekcijas slimību gadījumā varētu būt ap 200 mg.

Cinks piedalās vismaz 300 dažādās enzīmu reakcijās un imunitātes homeostāzē tam ir viena no centrālajām lomām. Cinka nepietiekamības gadījumā novēro gan celulārās imunitātes, gan komplementa sistēmas, gan fagozitozes traucējumus.⁽⁴⁾ No cinka pietiekamības atkarīga tīmusa hormona timodulīna aktivitāte, bet tas savukārt ir tieši atbildīgs par limfocītu nobriešanu. Cinka nepietiekamības gadījumā novērotas citokīnu IL-1, -2,-3,-4, -6 un TNF-alfa aktivitātes izmaiņas, samazinās NK-šūnu aktivitāte.

Cinkam ir tieša pretvīrusu iedarbība - in vitro tas kavē vīrusu (arī rinovīrusu!) replikāciju un saistīšanos gļotādu epitēlija ICAM-1 receptoriem. Uz rinovīrusu virsmas pierādīti vismaz 360 cinka atkarīgi receptori. Dubultaklā un randomizētā pētījumā ar 609 pirmsskolas vecuma bērniem, lietojot 10 mg cinka dienā 6 mēnešus ilgi, secināja, ka jau pēc 3 mēnešu lietošanas saslimšana ar vīrusu infekcijām būtiski samazinājās, salīdzinot ar placebo grupu. Tika secināts, ka saslimstība ar akūtām elpceļu infekcijām mazinājusies par 45%⁽⁵⁾.

Citā labi kontrolētā pētījumā 50 brīvprātīgie lietoja cinka tabletes nekavējoties pēc saaukstēšanās simptomu sākšanās ik pēc 2 stundām, tādējādi dienas laikā uzņemot ne mazāk kā 75 mg cinka. Simptomi (klepus, iesnas) samazinājās 2 reizēs ātrāk nekā placebo grupā. Interesanti, ka pacientiem tika noteikts arī pro-inflamatorais IL-1 līmenis un šī parametra dinamika abās grupās neatšķīrās.⁽⁶⁾ Literatūrā atrodamas arī pētījumu meta-analīzes, kas apgalvo, ka cinkam nav nekādas praktiskas nozīmes saaukstēšanās simptomu mazināšanā. Ņemot vērā cinka iedarbības mehānismu uz vīrusiem, pastiprinot cinka jonu tiešu ietekmi uz vīrusiem, akūtā slimības periodā ieteicamāk lietot cinku saturošas sūkājamās tabletes, vai, lietojot šķīstošos dzērienus, ar tiem ieteicams skalot rīkli. Ieteicamā deva akūtā periodā pa 10 mg ne mazāk kā 5-6 reizes dienā, un ne ilgāk kā 5-7 dienas. Jāatceras, ka ilgāku laiku lietojot cinku devā virs 50 mg/dienā, var tikt ietekmēta vara vielmaiņa (tā uzsūkšanās samainās). Tomēr nelielākas cinka devas (10 mg/dienā) perorāli kombinēto multivitamīnu/minerālvielu tablešu veidā var lietot ilgstoši.

Tā kā cinks ir viens no 4 mikroelementiem, kas nodrošina superoksīda dismutāzes aktivitāti, cinka patēriņš oksidatīvā stresa apstākļos ir paaugstināts.

Tāpēc cilvēkiem ar hroniskiem vielmaiņas traucējumiem un hroniskām iekaisīgā slimībām cinka līmenis serumā var būt samazināts. Cinka līmeni samazina AKE inhibitori, antacīdie līdzekļi, perorālie kontraceptīvie līdzekļi, statīni. Risks ir arī veģetāriešiem.

Interesanti, ka cinka nepietiekamība izraisa arī A vitamīna nepietiekamību.

Pirmkārt, cinka deficīts izraisa retinolu saistošā proteīna (RBP) sintēzes samazināšanos, bet tas savukārt nepieciešams, lai retinols tiktu transportēts uz audiem.
Otrkārt, cinks atbildīgs par enzīma, kas atbild par retinola izdalīšanos no depo aknās, aktivitāti.
Treškārt, cinks nepieciešams to enzīmu aktivitātei, kas retinolu pārveido aktīvā savienojumā.

A vitamīns ir būtisks imūnās sistēmas šūnu aktivators. Tas nodrošina gļotādu aizsardzības spējas pret ārējiem faktoriem, tostarp baktērijām un vīrusiem. A vitamīns piedalās makrofāgu, NK šūnu, B-limfocītu un antivielu veidošanā. Vitamīna A nepietiekamība izraisa rekcijas antigēns-antiviela pret noteiktiem baktēriju antigēniem pavājināšanos. Pētījumos ar dzīvniekiem pierādīta granulocītu, B-limfocītu un NK skaita samazināšanās. A vitamīna nepietiekamība sekmē iekaisuma reakcijas, vai pretēji- eksperimentāli pierādīts, ka šis vitamīns nomāc iekaisuma reakciju aktivitāti. Infekcijas slimību laikā strauji samazinās retinola līmenis asinīs. Ir publikācijas, kurās A vitamīna deficīts tieši nodēvēts par uztura izraisītu imūndeficītu.

Pierādīts, ka bērniem pat ar viegli pazeminātu A vitamīna līmeni ir augstāka saslimtspēja ar respiratorām slimībām un caureju.

Kādā pētījumā ar 650 gados vecākiem cilvēkiem tika pierādīts, ka augstāks beta-karotīna līmenis serumā par 30% samazina akūto respiratoro infekciju biežumu.⁽⁷⁾

Primārā profilaksē ieteicamās A vitamīna dienas devas ir 700-3500 SV. 3500 SV vitamīna A var uzņemt ar 6 mg beta-karotīna vai 12 mg citu karotinoīdu (likopēnu, luteīnu, zeaksantīnu). Uztura bagātinātājos var sastapt apzīmējumu RE- retinola ekvivalents. 1000 RE atbilst 1 mg retinola jeb 3500 SV vitamīna A. Jāatceras, ka grūtniecēm neiesaka lietot vairāk par 2500 SV/dienā jeb 0,75 mg retinola. Savukārt ar pro-vitamīniem pārdozēšana nav iespējama un grūtniecība nav kontrindikācija.

No B grupas vitamīniem visvairāk aprakstīta ir vitamīna B6 ietekme uz imūno sistēmu. Gan pētījumos ar dzīvniekiem, gan cilvēkiem apstiprināts, ka vitamīna B6 nepietiekamība ietekmē gan humorālo, gan celulāro imunitāti. B6 piedalās leikocītu diferencēšanās un nobriešanas reakcijās, vājina vēlīnā tipa alerģisko reakciju aktivitāti un samazina antivielu veidošanās reakcijas (8). Turpretī, uzņemot vitamīnu B6 devās, kas lielākas nekā tipiskās IDD (virs 2,1- 2,7 mg dn), būtiski paaugstinājās limfocītu proliferācijas ātrums, tādējādi labvēlīgi ietekmējot imūnās atbildes reakcijas. B grupas vitamīniem īpaša nozīme imūnas sistēmas homeostāzē ir gados vecākiem cilvēkiem. Jāatceras, ka no B grupas vitamīnu (B6, B12 un folskābes) pietiekamības atkarīgs homocisteīna līmenis asinīs - vitamīnu nepietiekamības apstākļos homocisteīns paaugstinās.

Ir pierādīts, ka paaugstināts homocisteina līmenis aktivē pro-iekaisīgos faktorus, tostarp CRO, fibrinogēnu, TNF-alfa, IL-6.

Pētījumā 2686 dalībniekiem tika noteikts, ka CRO koncentrācija ir apgriezti proporcionāla vitamīna B6 līmenim un CRO tieši korelēja ar ikdienā uzņemto B6 vitamīnu. Ir pierādīts arī pretējais- iekaisuma reakcijas samazina vitamīna B6 līmeni organismā.⁽⁹⁾

Lai pārliecinātos par B grupas vitamīnu pietiekamību ikdienas uzturā, laboratoriski vienkārši noteikt homocisteīna līmeni. Ja tas ir paaugstināts, ieteicams lietot kompleksus B grupas vitamīnus. Homocisteīna mazināšanai nav nepieciešamas palielinātas B grupas vitamīnu devas, toties jālieto ilgstoši- līdz pat 3 mēnešiem.

E vitamīnam ir nozīme gan celulārās (T-helperu, NK-šūnu), gan humorālās imunitātes (IgG pieauguma un IgE samazināšanās), gan fagocitozes procesos. Labi kontrolētā pētījumā, lietojot 800 mg E vitamīna dienā, gados vecākiem veseliem cilvēkiem ievērojami tika uzlabota imūnās atbildes reakcija, bet 200 SV/dienā būtiski samazināja infekciju, tostarp respiratoro infekciju biežumu.⁽¹⁰⁾ E vitamīna imūnmodulējošo iedarbību skaidro ar diviem galvenajiem mehānismiem: netieši, reducējot imūnsupresīvofaktoru, piemēram, PGE2 veidošanos, un stimulējot „naivo” T šūnu IL-2 veidošanos.

E vitamīns nav toksisks, nepieciešamības gadījumā to droši var lietot ikdienas devā 400-800 mg.

Pat tik lielas devas kā 1600-3200 mg tiek labi panestas (tādas varētu būt terapeitiskās devas, piemēram, diabēta vai multiplās sklerozes gadījumā). Ieteicamās profilaktiskās devas ir 12-800 mg.

Vitamīns D pavisam droši ir imūnās sistēmas modulators. Vitamīna D receptori (VDR) atrasti uz gandrīz visām imūnās sistēmas šūnām, tai skaitā uz regulatorajām T šūnām un antigēnus prezentējošām šūnām (piem., dendrītiskajām šūnām un makrofāgiem). D vitamīns stimulē antimikrobas iedarbības peptīdu sintēzi monocītos. Interesanti, ka nepieciešamības gadījumā monocīti, makrofāgi un T šūnas spēj izstrādāt specifisku enzīmu, kas ražo 1,25-dihidroksivitamīnu D, lai tas lokāli regulētu imūno atbildi. Ir pierādīts, ka šis vitamīns spēj ietekmēt iedzimto imunitāti un nomākt autoimūnās reakcijas. Vai pretēji- D vitamīna nepietiekamība var izraisīt patoloģisku imūno atbildi (autoimūnās reakcijas). Pazemināts D vitamīna līmenis serumā korelē ar respiratoro slimību biežumu. 3 gadus ilgā pētījumā, lietojot 800 SV vitamīna D, saslimšanas risks samazinājās 3 reizes ⁽¹¹⁾.

Dzelzi infekcijas laikā patērē gan mikroorganisms, gan pastiprināti „saimnieks”- gan akūtu, gan hronisku infekciju vai iekaisīgu slimību gadījumā dzelzs rezerves organismā samazinās. Dzelzs ir nepieciešama daudzu imūno funkciju, tai skaitā limfocītu diferenciācijas un proliferācijas procesos, bet granulocīti fagocitozes laikā izmanto enzīmu mieloperoksidāzi, kuras būtiska sastāvdaļa ir dzelzs. Cīņā ar infekciju, lai nogalinātu patogēnu, šūnas izdala skābekļa radikālus (ROS), bet šī reakcijas enzīmu aktivitāte atkarīga no dzelzs jona klātbūtnes. Interesanti, ka akūtu infekciju laikā novēro dzelzs līmeņa samazināšanos, bet ferritīna līmenis var pieaugt. Domā, ka dzelzs jonu „atņemšana” patogēnajiem organismiem ir viens no cīņas ar infekciju mehānismiem.

Selēns ir nozīmīgs ne tikai kā antioksidatīvās sistēmas elements (elektronu donors, piemēram, C vitamīnam), bet arī kā imūnās sistēmas funkciju nodrošinātājs.

Tas piedalās fagocitozes reakcijās, selēna nepietiekamības gadījumā novēro limfocītu proliferācijas pavājināšanos, IgG un IgM veidošanās aktivitātes mazināšanos.

Nedaudz iedziļinoties organisma bioķīmiskajās norisēs kļūst skaidrs, ka ikvienai uzturvielai ir nozīme, respektīvi, nozīme ir uzturvielu kopumam, to daudzveidībai ikdienas uzturā.

Jebkuras uzturvielas nepietiekamība organismā ķēdes veidā izraisa jebkuras orgānu sistēmas līdzsvarotas darbības traucējumus. Tāpēc pētījumi vai pat to meta-analīzes, kurās vairāk vai mazāk rūpīgi analizēta vienas vai divu uzturvielu lietošanas efektivitāte, īpaši jā tās ir antioksidatīvās sistēmas sastāvdaļas, var būt apšaubāmi. Ar uzturvielām bagātam un daudzveidīgam uzturam ir būtiska nozīme organisma veselībā. Tāda, piemēram, ir tā sauktā „varavīksnes diēta”. Ja ar uzturu vien nav iespējams nodrošināt daudzveidīgu uzturu, var lietot pilnvērtīgus, gan vitamīniem, gan minerālvielām, gan citām uzturvielām (aminoskābēm, taukskābēm, probiotikām un tam līdzīgi) bagātus polivitamīnus.⁽¹²⁾

Vitamīnu kaitīgums nav pierādīts! Bet tā jau ir cita sarunas tēma.

Mūsu lapā vēl vari lasīt:

Atsauces:

1. Bhaskaram P. Immunobiology of mild micronutrient deficiencies. Br J Nutr. 2001;85 Suppl 2:S75-80.

2. Douglas R M et al. Vitamin C for preventing and treating of common cold. Cochraine Database Syst Rev 2007.

3. Hofmeister M. Auswirkung von alimentaren Erganzungsmitteln auf die Gesundheit. Ernahr Med 2005;20(3).

4. Kruse-Jarres et al. The significance for humoral and cellular immunity. J trace Elem Electr health Dis 3(1), 1989.

5. Sazawal S et al. Zinc supplementaion reducēs the incidence of acute lower respiratory infections in infants...Pediatrics,102,1-5, 1998.

6. Prasad et al. Duration of symptoms and plasma cytokine level in patiens with comon cold treated with zinc acetate. Ann Int Med,133(4),245-252,2000.

7. van derHorst-Graat et al. Plasma carotenoid concentrations in relation to acute respiratory infections in elderly people. BrJNutr 2004;92(1).

8. Rall LC.Vitamin B6 and immune competence. NutrRev 1993;51(8).

9. Morris MS et al. Vitamin B-6 intake is inversely related to, and the requirement is affected by, inflammation status. J Nutr. 2010;140(1):103-110.

10. Medyani SN et al. Vitamin E and respiratory tract infections in elderly: randomized controlled trial. JAMA 2004;292(7).

11. AloiaJF et al. Eidemic influenza et vitamin D. EpidInfect 2007;135(7).

12. Huskisson E, Maggini S, Ruf M. The role of vitamins and minerals in energy metabolism and well-being. J Int Med Res. 2007;35(3):277-289.