lv | ru

Diēta un uzturvielas brieduma gadu vīrieša veselībai

Vīrieši nenoveco! Viņi nobriest!

Ieteikumi pusmūža vīriešu veselībai, salīdzinot ar rakstu daudzumu par sieviešu veselību, atrodami ievērojami retāk. Iemesls varētu būt daudzu vīriešu attieksme pret veselību, ko varētu salīdzināt, piemēram, ar attieksmi pret auto: kamēr “ripo”, nekas nav jālabo. Kamēr nekas nav salūzis (nav slimība), viss ir labi. Tomēr ikviens zinās teikt, ka laba degviela un smērvielas pietiekamā daudzumā pagarina automašīnas dzīvildzi. Iespējams, ka ar vīrieša organismu ir līdzīgi.

Uzturvielu pietiekamība kopumā nozīmē lēnāku visu slimību progresiju - secināts 11 gadus ilgā novērojumā Zviedrijas pilsoņiem virs 60 gadu vecuma.

Zinātnei attīstoties, mums pieejami arvien vairāk dati par to, ka dzīvesveidam un pilnvērtīgam uzturam ir milzīga nozīme veselības saglabāšanā. Zinātni, kas pēta vides, tātad arī dzīvesveida un uztura ietekmi uz veselību, sauc par epiģenētiku un tā atbild par “dabas” doto labo vai ne tik vēlamo gēnu aktivitāti. Piedzimstot mums katram iedalītie gēni nozīmē tikai zināmus veselības vai slimību riskus. Kāršu terminoloģijā runājot: iedalītās kārtis nav “vainīgas”, svarīgāk – cik prasmīgi ar tām spēlē.

Visus cilvēka gēnus varētu iedalīt 2 grupās- tādus, kuri nav ietekmējami, un tādus, kurus dzīvesveids un uzturs ietekmē. Ietekmējamo gēnu daļa nosaka arī novecošanos.

Novecojot samazinās vīrišķo hormonu līmenis organismā.

2016. gadā tika publicēts starptautisks ekspertu slēdziens par to, ka zems testosterona līmenis ietekmē ne tikai vīrieša seksualitāti un reproduktīvās funkcijas, kā tas tika uzskatīts līdz tam, bet arī daudzu orgānu funkcijas un veselību kopumā. Zemu testosterona līmeni saista ar metabolo sindromu (vielmaiņas traucējumiem) un 2.tipa cukura diabēta riskiem, ar pazeminātu kaulu minerālu blīvumu un sirds-asinsvadu slimību riskiem. Apsekojot lielas vīriešu grupas, tika secināts, ka pieaugot vecumam, dabiski samazinās vīrišķo hormonu līmenis serumā, tomēr, izrādās, veselīga testosterona līmeņa uzturēšanā vēl lielāka nozīme nekā vecumam, ir vielmaiņas norisēm organismā. Zemāks vīrišķo hormonu līmenis būs jaunākam, bet adipozam vīrietim, nekā gados vecākam labā fiziskajā un metabolajā formā.

Pietiekamam testosterona līmenim nepieciešams pietiekams tauku saturs uzturā. Vīriešiem, ievērojot zemu tauku satura diētu, ir zemāks testosterona līmenis, pat neskatoties uz to, ka tiek kontrolētas metabolās slimības.

Vīrieša veselībaNo otras puses: mērenas aptaukošanās gadījumā atrod zemāku testosterona līmeni. Viens no skaidrojumiem ir adipozitātes izraisīti cukura vielmaiņas traucējumi jeb insulīna rezistence. Gadījumos, kad šūnas kļūst neuzņēmīgas pret insulīnu (insulīna receptori kļūst nejutīgi), insulīna līmenis asinīs paaugstinās, bet tas, savukārt, izraisa specifisku olbaltumu palielināšanos asinīs, kas sasita brīvo testosteronu serumā. Saistīts testosterons ir neaktīvs, tiek izslēgts no spēles un neveic savas funkcijas. Šo specifisko dzimumhormonus saistošo olbaltumvielu līmeni mazina pietiekams omega-3 taukskābju līmenis organismā. Paaugstinātu dzimumhormonus saistošo (tātad “izslēdzošo””) olbaltumvielu līmeni atrod arī, ja uzturā ir pārāk maz proteīnu.

 

Taukaudi ir bioķīmiski aktīvas vielas.

Cita starpā tie izdala enzīmus, kas veicina sievišķo hormonu (estrogēnu) veidošanas, bet tas, savukārt, negatīvi ietekmē testosteronu veicinošo hormonu veidošanos smadzeņu struktūrās un secīgi samazina testosterona ražošanu sēkliniekos.

Slimīgas adipozitātes gadījumā testosterona samazināšanos arī saista ar traucējumiem smadzeņu- sēklinieku savstarpējā mijiedarbībā: tiek kavēti tādi hormoni smadzenēs, kuru uzdevums ir veicināt testosterona ražošanu.

Zems testosterona līmenis pats par sevi izraisa adipozitāti un metabolas komplikācijas. Veidojas tāds kā apburtais loks, no kura izeja būtu- ar uztura speciālistu saskaņota, kontrolēta diēta ar zemu ogļhidrātu saturu, bet pietiekamu proteīnu daudzumu. Jācenšas mazināt kaloriju daudzumu dienas laikā, saglabājot pietiekamu tauku daudzumu uzturā.

 

Vairākkārt pierādīts, ka kaloriju mazināšana kopumā ir efektīvākais “jaunības saglabāšanas ierocis”.

Starp citu, testosterona līmeni paaugstina fiziskā slodze. Jo lielāka fiziskā slodze, jo augstāks vīrišķo hormonu līmenis. Bet psihisks stress paaugstina stresa hormona kortizola līmeni un tādējādi samazina testosterona ražošanu. To sauc par kortizola apzagšanas fenomenu. Citiem vārdiem- jo lielāks stress, jo sliktāk organisms ražo gan vīrišķos, gan sievišķos hormonus (progesteronu). Miega traucējumiem arī ir nelabvēlīga ietekme uz testosterona ražošanu. Ja gulētas tikai 5 stundas, testosterona līmenis krītas par 10-15%.

Testosterona ražošanai nepieciešamās uzturvielas ir vitamīns A, D3, E un mikroelementi cinks un selēns.

 

Prostatas veselībai

Literatūrā sastopami daudzi pētījumi, kas apliecina diētas un atsevišķu uzturvielu nozīmi prostatas hiperplāzijas (palielināšanās) gadījumā.

11 gadus ilgā pētījumā Itālijā tika pierādīta kopsakarība starp karotinoīdu lietošanu un par 20% mazākiem prostatas hiperplāzijas riskiem. Karotinoīdi ir A vitamīna priekšforma, kas lielākā daudzumā sastopama krāsainajos dārzeņos- tomātos, burkānos, paprikā un citos. Aprakstīta arī saistība ar C vitamīnu un dzelzi. Jo vairāk uzturā C vitamīna vai dzelzs līmenis asinīs optimālā daudzum, jo mazāki prostatas adenomas riski.

Interesanti ir pētījumi par sojas izoflavonu nozīmi prostatas hiperplāzijas un pat audzēju sakarā. Esam pieraduši par sojas izoflavoniem lasīti saistībā ar sieviešu menopauzes simptomu mazināšanu, tomēr labvēlīga ietekme atrasta arī vīriešiem. Vairākos pētījumos ne tikai Āzijas vīriešiem, bet arī rietumniekiem, atrasts, ka augstāks genisteīna (sojas izoflavona) līmenis serumā korelē ar mazāku prostatas apjomu. Vīriešiem, kuri uzturā vairāk lietoja sojas produktus, bija zemāks sievišķo hormonu līmenis (estrogēns).

Prostatas adenomas gadījumā ārsti iesaka zāles, tā sauktos 5-alfa-reduktāzes inhibitorus, kuru uzdevums ir kavēt testosterona metabolismu. Vairākām uzturvielām vai augu valsts produktiem arī piemīt spēja iesaistīties šajās bioķīmiskajās reakcijās. Piemēram, zāģzobainās sabalpalmas ekstraktam, astaksantīnam, kvercetīnam, linsēklu lignāniem, sojas izoflavoniem, ķirbju sēklām, L-lizīnam, zaļās tējas aktīvajām vielām. Zināmos gadījumos varētu jautāt ārstam par iespējām un nepieciešamību profilaktiski papildināt uzturu ar šīm vielām.

Prostatas ļaundabīgā slimība korelē ar gaļas lietošanas biežumu - tāds secinājums tika iegūts apkopojot datus no 172 valstīm. Sarkanās gaļas un arī olu lietošanas daudzums saistīts ar ļaundabīgāku slimības gaitu, neatkarīgi no slimības stadijas pirmreizējās diagnosticēšanas brīdī. Labi cepta gaļa uzrāda vēl sliktāku kopsakaru. Turpretī zivju un putnu gaļas lietošana saistāma ar mazāk agresīvu slimības norisi un mazākiem slimības progresijas riskiem.

Meta-analīzē ieteikts prostatas audzēju risku profilaksē iekļaut vairāk produktu ar tā sauktajām pretiekaisuma īpašībām (pilngraudu produkti, zivis, zaļie dārzeņu, augļi).

Citā 32 pētījumu metaanalīzē tika secināts, ka arī piena un piena produktu lietošana (tātad arī siera) saistīta ar augstākiem prostatas audzēja riskiem. Ir veikti vairāki atsevišķi pētījumi ar mērķi noskaidrot, kuri no piena komponentiem varētu būt riska faktori. Vai tas varētu būt pienā esošais kalcijs, piena tauki vai piena proteīni?

Tā kā pacientu grupās, kas lietoja kalciju tablešu veidā, nenovēroja augstākus audzēju riskus, tika secināts, ka pienā esošais kalcijs nav riska faktors prostatas audzējiem.

Kādā apjomīgā pētījumā, apsekojot vairāk nekā 1300 vīriešus ar jau diagnosticētu prostatas audzēju divus gadus pēc diagnozes uzstādīšanas un atkārtoti pēc 10 gadiem, tika secināts, ka piena lietošana saistāma ar biežāku slimības atjaunošanos. Labāki rezultāti tika novēroti grupā, kura lietoja zema tauku satura piena produktus. Sliktāki rezultāti bija vīriešu grupā ar paaugstinātu ķermeņa svaru vai aptaukošanos.Zināma nozīme ir piena tauku saturam. Kādā pētījumā tika secināts, ka tieši kazeīns (piena proteīns) veicina prostatas audzēja proliferāciju.

Selēna nozīme prostatas audzēja risku mazināšanā pierādītā vairākkārtīgi. Arī jau diagnosticēta audzēja gadījumā, selēna papildus uzņemšana uzturā saistīta ar mazāku slimības progresiju un metastāžu veidošanos.

Labi kontrolētā pētījumā, lietojot beta-karotīnu un E vitamīnu (gandrīz 30 000 vīriešiem), pierādīts, ka E vitamīns (50 mg dienā) par 1/3 samazina prostatas audzēja incidenci un par 41%- mirstību. E vitamīns, tāpat kā selēns tiešā veidā mazina audzēja šūnu proliferāciju un samazina PSA (prostatas specifiskā antigēna) līmeni.

Likopēnam (kas ir viens no karotinoīdiem un īpaši daudz sastopams, piemēram, tomātos) arī ir pierādīta pozitīva ietekme uz risku mazināšanu. Pat 21 pētījuma meta-analīzē secināts, ka svaigu tomātu lietošana samazina risku par 11%, bet termiski apstrādātu tomātu lietošana risku samazina pat par 19%. Kā zināms, aktīvās vielas likopēna biopieejamība (uzsūkšanās) ir labāka no termiski apstrādātiem tomātiem. Likopēns samazina PSA un veicina labāku atbildes reakciju uz pielietoto klasisko terapiju.

Sojas izoflavoni vīriešiem ar prostatas vēzi (60 mg 12 nedēļu ilgā pētījumā) samazināja audzēja proliferācijas marķierus (PSA un brīvā testosterona līmeni). 2017. gadā publicētā 21 pētījuma meta-analīzē tika apstiprināts, ka fitoestrogēniem (piemēram, sojas izoflavoniem vai linsēklu lignāniem) ir nozīme prostatas audzēju profilaksē. Bet 2019. gada publikācijā aprakstīta sojas izoflavonu spēja paaugstināt audzēja šūnu jutīgumu pret ķīmijterapiju vai staru terapiju, tai pat laikā pasargājot veselās šūnas no terapijas ietekmes.

Pētījumu par uztura un atsevišķo uzturvielu pozitīvo ietekmi uz vīrieša veselību ir pietiekami daudz. Jāsaprot, ka ne uzturs, ne uzturvielas nav zāles ar kurām ārstē slimības.

Tomēr veselīgs dzīvesveids un pilnvērtīgs uzturs, iekļaujot pierādītu uzturvielu iekļaušanu kopējā diētā, var ietekmēt slimību riskus, tādējādi ļauj uzlabot dzīves kvalitāti vīrieša brieduma gados.

 


 

Mūsu lapā vēl vari lasīt: